Pasākumi

No 12. septembra līdz 25. oktobrim Līvānu stikla un amatniecības centrā būs skatāma mākslinieces un dizaineres Bārbalas Gulbes izstāde “Ābolu laiks”. Izstādē būs apskatāmi autores veidoti neliela izmēra stikla dizaina objekti – āboli, kas kļūst par daudzslāņainu simbolu cilvēka dzīvei, dabai, ražai, attiecībām un mūsu spējai novērtēt to, kas mums dots.

Izstādes “Ābolu laiks” tēls – ābols – Bārbalas Gulbes radošajā pasaulē ienācis, pateicoties stikla māksliniecei Gundegai Strautai, tādēļ šo izstādi autore velta viņai – pateicībā par draudzību, iedvesmu un visu, ko Gundega Strauta devusi viņas radošajam ceļam.

Gundegu Strautu var dēvēt par Bārbalas Gulbes profesionālo “krustmāti” stikla mākslā, jo tieši viņa gandrīz pirms 35 gadiem iedrošināja Bārbalu sākt mācīties strādāt ar stiklu. Šis notikums kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu un būtiski noteica mākslinieces turpmāko profesionālo un radošo ceļu.

Gundega Strauta ir izcila vitrāžu māksliniece, kuras silto krāsu kompozīcijās iemiesoti poētiski, smalki un latviski sievišķīgi tēli, veidojot viņas īpašo un atpazīstamo rokrakstu stiklā.

Izstādes sākumpunkts ir dārzs kā dzīves metafora – vieta, kurā mēs stādām, kopjam, gaidām un galu galā saņemam sava darba augļus. Dārzs prasa uzmanību, pacietību un rūpes, bet vienlaikus sniedz gandarījumu par izaudzēto. Ābolu laiks ir brīdis, kad šī dāvana kļūst īpaši sajūtama.

Būtiska dārza un ražas laika sastāvdaļa ir arī viesmīlība un dalīšanās. Ābols no sava dārza tiek nests kaimiņam, draugam, viesim vai kolēģim kā vienkārša, bet sirsnīga uzmanības zīme. Dalīties ar izaudzēto nozīmē dalīties ne tikai ar augli, bet arī ar savu laiku, rūpēm un dārza pārpilnību.

Latviešu kultūrā ābele ir daudz vairāk nekā tikai augļu koks. Folklorā tā saistīta ar dzīvību, auglību, skaistumu, sievišķību un turpinājumu. Ābele kā Dzīvības koka tēls simboliski savieno saknes ar pagātni, zarus ar tagadni un augļus ar nākotni.

Izstādē ābols kļūst arī par mūsu pasaules augli – par rezultātu tam, ko cilvēks ir radījis, izaudzējis un izvēlējies. Tas rosina pārdomāt, kādu ražu mēs šodien saņemam no savas dzīves un kādus augļus atstāsim nākamajām paaudzēm.

Arī ražas pārpilnībā slēpjas savs paradokss – tas, kas ilgi gaidīts un sniedz prieku, reizēm var kļūt par nastu. Dārzs mēdz dot vairāk, nekā viens cilvēks spēj patērēt, un tad rodas nepieciešamība dalīties, saglabāt un nodot tālāk. Līdzīgi ir ar dzīvi – ne visu saņemto iespējams izmērīt vai izskaidrot, taču to iespējams pieņemt ar pateicību.

“Ābolu laiks” aicina apstāties pie vienkāršā un pazīstamā – pie ābola, kas sevī glabā vasaras sauli un siltumu, zemes spēku, ūdens veldzējumu, laika ritējumu un cilvēka rūpes. Tas atgādina par mūsu spēju radīt, izvēlēties, dalīties un būt pateicīgiem par dzīves ražu.

Varbūt svarīgākais nav jautājums, cik daudz augļu mums ir dots, bet gan – vai mēs spējam ieraudzīt to vērtību un ar prieku dalīties tajā, ko dzīve mums dāvā?

Piemēram – ābolos.